Letra de Senču Ozols

Es paceļu rokas pret sauli Kas spīd manā sejā caur ozola zariem Es saucu sen aizmirstus vārdus Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens Es dzirdu meža garu balsis Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega Un es zinu - nekas nav aizmirsts! Un tad manā priekšā pret rietošo sauli No ozola iznirst sirms vīrs Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu Man čukst meža gari - tas ir krīvu krīvs Pats viedākais senču burvis un zintnieks - Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs "es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi! Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs Ja ziedosi man savu sirdi No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess Pie savas mātes tad atgriezies Lai tava daļa ir zobens un lemess Un zini - nekas nav aizmirsts!"